1.Rīga-Milāna-Bukareste.
Steigā no rīta sakravāju koferi(ieliku to, ko pirms tam neieliku somā), tad sagaidīju tēti un devāmies lidostas virzienā.
Atvadījos no vecākiem un devos tālāk. (Arī Elgita (no intelektuāļiem) bija atbraukusi novēlēt labu ceļa vēju.) Nodevu bagāžu(pirms tam ļoti, ļoti cerot, ka nepārsniegs 20kg). Fjū, tikai 18kg. Tas labi.
Nokļuvusi pie saviem gate, gaidīju rindā lai tiktu lidmašīnā. Nu jā, diezgan satraucoši, jo pirmo reizi lidoju. Uz lidmašīnu bija jāiet. Iekāpu, ieņēmu savu vietu un gaidīju pacelšanos. Sēdēju iekšmala(not so good, nots o good). Pacelšanās bija vienkārši BRIESMĪGA. Slikta dūša, gribās vemt, liekas, ka tūliņ sirds apstāsies un plaušas izdomās apciemot ārpasauli. Protams, ausis krita ciet, visu laiku. Stjuarti kaut ko noburkšķ itāļu un tad angļu valodā un lidojums turpinās (~2h). Tuvojoties Bergamo(Milānas lidostai), pa mazo lodziņu ieraugu Alpus-FANASTISKI. Tik žēl, ka sēžu iekšmalā, tāpēc tik daudz, cik gribētos, neredzu. Sākas nolaišanās(sajūtas labākas nekā pacelšanās laikā). Nokļūstu lidostā, īsti nesaprotu, kur meklēt bagāžu. Stalkoju cilvēkiem no Latvijas un atrodu meklēto. Paldies Dievam, bagāža nav nozaudēta. Velku savu koferi apkārt lidostai, lai atrastu vietu, kur ir mana nākošā check in vieta. Tad meklēju, kur labāk paēst.. Nu sākas problēmas. Lidostā tik kaut kādus sendvičus pārdod, kuru sastāvdaļas, protams, ir itāliski. Pirmā pārdevēja, kā par brīnumu, nesaprot angliski. Pasūtu viņu piecas mājas tālāk un meklēju citu ēdnīcu. Beidzot to atrodu, paņemu veģetāro maizi. Jē, pārdevēja zināja, kur ir Lietuva, bet nezināja, kur ir Latvija. Es, protams, pateicu, ka „up,up”. (Un tur makdonaldā bija tikai picas, vismaz tik daudz es redzēju.)
Pienācis laiks iečekoties. (Wizz air atļautā bagāža ir 32kg, bet ryanair tik 20kg un es lidoju ar abām šīm kompānijām, lai nokļūtu galapunktā) Iekāpju lidmašīnā, ieņemu vietu pie loga-skatam pavērās diezgan pārsteidzošs skats. Uz pretējā sēdekļa ir salīmēta veca (tā tad melna) košļene. Bija viegli zināt, ka esmu gan pie pareizajiem gate, gan visur citur, jo apkārt diezgan daudz rumāņu un visi bez maz vai skrēja, lai atrāk tiktu lidmašīnā un ieņemtu labākās vietas. Bišķiņ šokā. Ok, atkal briesmīgā pacelšanās un 2h lidojums. Lidmašīna nolaižas, mūs aizved uz lidostu. Nu jā, to es arī negaidīju, lidosta tāda kā vilcienu stacija-noplukusi, kā veca padomju ēka. Izstāvu rindu un nokļūstu pie pases kontroles, pasi gan man appētīja pamatīgi, arī izlaida caur skeneri. Es tik pasmējos un devos tālāk. Sagaidu bagāžu un dodos uz izeju. Pretī stāv puisis ar zīmi „EVS”. Jā, gaida mani. Tas bija Šerbans (projekta koordinators). Notiek tipiskā rumāņu sasveicināšanās (bučas uz abiem vaigiem).. Jau pirmais kultūršoks, jo neko tādu nezināju. Pasmejos par ōkwōrd situāciju un dodamies uz busu, kur gaida pārējie brīvprātīgie, kas atlidojuši. Iepazīstos – Anna un Linda no Vācijas, Elin no Zviedrijas un Marion no Francijas. Visas meitenes. Atkal pasmejos par šo situāciju. Gaidām, kad ieradīsies Justīne ar Renāru. Braucam uz galveno lidostu (izrādās, ka tā lidosta, kurā mana lidmašīna nolaidās, nebija galvenā). Marion mūs visus jau gaida no 13:00, tā tad jau 12h pagājušas, jo latvieši ielido ~1. Sagaidām viņus un dodamies uz Mušatešti(netālu no Kraiovas)..Ceļš ir garš. 4h pa kalnu līkumotajiem ceļiem. Guļam, pamostamies, guļam, apstājamies benzīntankā(kur skaļi skan klubu mūzika), latvieši pasmejas un dodamies tālāk, atkal paguļam un tad-wake up, we are here. Esam pie viesu mājas Mušateštā. Paēdam brokastis 6 no rīta un dodamies gulēt. Man ierāda gulēt kopā ar Lindu tik „lielā” istabā. Pasmejos un reizē nopūšos. Pirmā nakts...Turpinajums sekos!
